Mūziķe, gleznotāja, psiholoģe
Dzimusi 1962.gada 26.janvārī Lazdukalna pagasta Kapūnē. Te - vecmammas rūpju un mīlestības aizvējā paiet viņas bērnības gadi, ko Aina atceras ar sirds siltumu un pateicību gan saviem vecvecākiem, gan Liktenim – par ziedošajām pļavām, par debesīm, kurās raugoties viņa bija izsapņojusi savus bērna sapņus un iemācījusies sarunāties ar zvaigznēm, par tauriņiem, bitēm, nebeidzamajām putnu dziesmām un jāņtārpiņu gaismu... Uz Kapūni Aina brauc arī tagad, jo te ieprecējusies viņas māsa.
Skolā Aina sāk iet Madlienā. Savu pirmo klasi viņa ar smaidu dēvē par pirmo kūleni savā dzīvē, jo bez iešanas „ābečniekos” un runājot tikai latgaliski, sajutusies kā citplanētiete starp saviem klasesbiedriem - vidzemniekiem, kuri smējušies ik reizi, kad viņa sākusi runāt. Un arī pati maz ko sapratusi no tā, ko tie - citi teikuši.
Pēc ceturtās klases kopā ar vecākiem Aina pārceļas uz dzīvi Krimuldā. Padsmitgadnieces vecums Ainai palicis prātā ar dumpošanos pret pieaugušo pasauli, ar spītu - nepakļauties un drosmi „ runāt pretī ”, un tas sagādājis ne mazums nepatikšanu. Vēlme pēc neatkarības un pašai savas dzīves ir noteicošā, kuras dēļ pēc astotās klases pabeigšanas Krimuldā, Aina nolemj doties pēc iespējas tālāk prom no vecāku uzraudzības - „plašajā Pasaulē laimi meklēt”. Un par cik radinieces jau mācās Valmieras profesionāli tehniskajā skolā, Aina viņām piebiedrojas – kompānijas pēc – kopā taču jautrāk! ... Vienīgi , pirmo reizi apmeklējot prakses vietu, nākas secināt, ka „lielās galvas” izdarītā izvēle attiecībā uz profesiju, ir „galīgi garām !!!” Taču viena lieta ir - atzīties sev, bet pavisam kas cits – atzīt to citiem, un iekšējais spīts gan nespēj nest „tādu upuri!”. Seko divpadsmit gadu ilgs darbs Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā, komjauniešu sabiedriskā un kopmītņu saviesīgā dzīve, kalnu tūrisms un neklātienes studijas Bulduru tehnikumā, kuru beidzot Aina iegūst daiļdārznieces diplomu. Arī šo savas dzīves periodu Aina atceras ar pateicību Liktenim - galvenokārt par „ dzīves skolu ” kopmītnēs, kura iemācīja pazīt, bet nešķirot cilvēkus, uz „savas ādas” izbaudīt izdarīto izvēļu sekas, lai saprastu – kas der un – kas nē. Vērotājas daba, ko Aina sevī sajutusi jau kopš bērnības, viņai vienmēr ir likusi daudz domāt un ir palīdzējusi atraisīties pašai sevī un atklāt vienu no saviem patiesajiem aicinājumiem – tekstu rakstīšanu, kurai ar laiku pievienojās arī mūzika.
Savu pirmo dziesmu „Solītā laime” Aina uzraksta 1980.gadā, 18 gadu vecumā pēc „zīlēšanas seansa” uz ielas, kad manīga čigāniete viņai no maka „izzīlē” visu vasaras brīvlaikā sapelnīto naudu! Dziesma ”uzrakstās pati” vienā vakarā – teksts un mūzika vienlaicīgi – bez neviena labojuma ! Tam seko 10 gadus ilgs iekšējais klusums. Šajā laika posmā Aina aktīvi dzied citu autoru dziesmas, sākumā kopā ar Kauguru meitenēm, bet 80. gadu beigās - apvienojoties ar folkloras ansambļa „ Daina ” trīs dziedātājām – Solvitu, Ivetu un Ingu. Viņas dzied dažādos kultūras un saviesīgos pasākumos, līdz 90. gadu sākumā Ainu piemeklē radošais pacēlums un viņa īsā laikā uzraksta sešas dziesmas, kuras sākotnēji gan nevēlas izpildīt publikai, tomēr kolektīva pārliecināta piekrīt 2 savas dziesmas dziedāt konkursā „ Ziņģe – 93 ”. Un tā tas sākās - vispirms piedāvājums ierakstīt kaseti, tam sekojuši koncerti ar pilnām skatītāju rindām, atzinība, popularitāte. Ainu var uzskatīt par Valmieras kvarteta „Vienalga man” dibinātāju. Viņas dziesmas ir rakstītas „folk” stilā. Viņas dziesmu kontā – apmēram simts dziesmu, kuras izdotas 9 mūzikas programmās. Pirmā programma „Mēs mīlam un mēs dzīvojam” ierakstīta dziedot kvartetā; nākamie albumi – ‘’Iedegsim sveces”, „Draugam”, „Atmiņas”, „Nebēdājies, dvēselīt!”, „Tāda esmu” muzicējot duetā ar Solvitu Sauli, bet nākamais mūzikas albums – „Oseņņaja pora” krievu valodā, ir Ainas pirmā soloprogramma. Albumā "Bet debesīs” Aina 3 dziesmas iedziedājusi duetā ar rīdzinieci Ilzi Āzeri, bet pārejām šīs un nākamās programmas „Tici, ceri, mīli!” dziesmām otro balsi iedziedājusi pati .
Ar savu radošo darbu viņa nopelna iztiku, atmaksā mūzikas ierakstus, studijas. Ar koncertiem Aina uzstājusies daudzviet Latvijā, arī Naudaskalnā, 2008. un 2010.gadā – Balvos, un citos pagastu centros
Gleznot Aina sāk 31 gada vecumā pēc pārslimota ērču encefalīta smagā formā un uzskata, ka pus gadu ilgā slimošana bija to vērta, jo tā lielā mērā uzlabojusi viņas dzīves kvalitāti un palīdzējusi realizēties kā radošam cilvēkam.
Aina atceras, ka jau kopš bērnības gadiem viņa ir bijusi domātāja un vērotāja – allaž mēģinājusi izprast – kas cilvēkiem liek tā vai citādi vienam pret otru attiekties, atšķirīgi domāt un uzvesties. Interese par cilvēka dvēseli, vēlme emocionāli atbalstīt gan citus, gan palīdzēt pašai sev ir noteicošie Ainas izvēlē – studēt psiholoģiju. 2002.gadā absolvējusi Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolu un tajā pašā gadā turpina studijas starptautiskajā Individuālās psiholoģijas institūtā un nu strādā par psiholoģi Umurgas skolā, bērnu sociālās reabilitācijas centrā „Umurga”, kā arī savā privātpraksē Valmierā.
2007.gadā iznākusi A.Božas grāmata „Pieskārieni ”, kurā apkopoti dziesmu teksti, gleznas, ritmiskas pārdomas.
2009.gadā iznākusi 10. mūzikas programma „Es nebēdājos vairs”.

Foto no A.Božas personīgā arhīva.