Pašu bodē nešmauc

Kārsavas ielā 3
Pāri par 110 gadiem pagājuši, kopš baltinavieši sametās kopā un atvēra paši savu patērētāju biedrības veikalu un… uzzināja, cik kas patiesībā maksā. Mūsdienās tā būtu vien sīka tirgotava, bet pirms I pasaules kara minētais veikals apgādāja visu miestu un apliecināja kopdarbības lielo nozīmi.
Par objektu: Sekojot priestera Andrieva Svikļa (Andriva Svikļas) ierosmei, 1909. gadā Baltinavas pārtikas biedrības biedri sameta līdzekļus – kurš pa 3, kurš – pa 100 rubļiem – un nopirktās muižas kroga galā atvēra patērētāju biedrības veikalu. Tas nepatika līdzšinējiem tirgotājiem – pārpircējiem, jo jaunajā bodē, ko iesauca par “draudzes kramu”, varēja skaidri redzēt, kā veidojas zemāka cena. Pircēji bija sajūsmā, jo rēķināt nepratējus vairs tik stipri nešmauca un arī “vecie” tirgotāji sāka nolaist cenas. “Kramā” pirka linsēklu eļļu, lai ēstu ar jaunajiem kartupelīšiem, pasteju jeb pastēti un Ziemassvētkos kaladas jeb oblātes – plānas, ebreju macei līdzīgas četrstūrainas maizītes. Piena sūkalas, ko launagā piedzert pie rupjmaizes šķēles, gan ņēma no pašu gotiņas piena. Baltinavā, kā daudzos ciemos, pārsvarā darbojās va nu sīkpreču tirgotavas ar plašu sortimentu, vai specializēti veikaliņi, kā skārņis (gaļas veikals), beķereja (maiznīca) un petrolejas bode. Veiksmīgu vienošanos par pirkuma cenu sauca par veikalu vai ebreju bodītēs – par gešefti. Lielākā daļa veikalnieku bija pārpircēji, uz vietas cepa maizi, kāva lopus, šuva drēbes, izgatavoja un laboja apavus, kas bija īpaši vērtīgs pirkums. Zābakus iegādājās pat reizi desmit gados, tāpēc kurpnieks ikvienā ciemā bija goda vietā. Preces veda lielākoties no Kārsavas, kur plašāks tirgus, nereti ar veikalniekiem varēja sarunāt, kas pircējam šurp vedams. Pēc lielākiem pirkumiem, piem., mēbelēm, gan pašiem nācās jūgt zirgu un braukt uz pilsētu. Līdz pat 1970. gadiem maltītes gatavoja mājās, ēdnīcā pusdienoja vien kolhoznieki darba pārtraukumā. Vajadzīgos produktus audzēja paši, šo to piepirka veikalā. Šķidros pārtikas produktus pārdevējas ilgus gadus ielēja pircēju līdzi paņemtās burkās vai kanniņās, beramos lika no ietinamā papīra uz vietas satītās konusa formas tūtās. Līdz pat 1950. gadiem uz plašāku iepirkšanos devās ar groziem, kur arī salika preces. Plastikāta iepirkumu maisiņi Latvijas veikalos parādījās tikai pēc neatkarības atgūšanas. Ļaudīm šis neredzētais brīnums šķita ļoti vērtīgs, maisiņus mazgāja un lietoja neskaitāmas reizes. No ārzemēm vestos apdrukātos plastmasas maisiņus īpaši saudzēja un lietoja kā fasādi, kamēr smagais nesamais turējās iekšpusē ieliktā parastā maisiņā vai pat tīkliņā. Pēc sīkākiem pirkumiem uz veikalu sūtīja bērnus, tad nu sanāca dažādi jokaini pārpratumi, ja meitenīte krievu tirgotājam lūdza “gvozģikus” un, saņēmusi tūtu ar nagliņām, stipri sabēdājās, jo nesaprata, kur mamma kliņģerī tās liks. Tikai pati mamma spēja paskaidrot, ka viņai vajadzīga “gvozģika” jeb krustnagliņas… Naudas maku bērniem nebija, monētiņas iespieda saujā vai ielika priekšautiņa kabatā, no kurienes žiglajā skrējienā uz veikalu tās ātri vien nemanot izkrita, un atkal lija asaras. Koka ēka ar nošķelto stūri Kārsavas ielā bijusi gan dažādu preču tirgotava, gan īsu brīdi pat zārku veikals. Netālu uz vēsturiskā centra laukuma pusi 1930. gadu beigās darbojās Veronikas Supes 2. šķiras traktieris un 1. šķiras (tātad ļoti labs) restorāns, kas piederēja Sofijai Raciborskis. Tur bieži noēda, nodzēra un nospēlēja tirgū ietirgoto naudu.

              (L.Lukstraupes teksts un izvēlētie fotoattēli)

Attēli: 2. Veikals 30. gadu Baltinavā. 3. Bezmēns jeb rokas svari, kādus izmantoja līdz pat 1950. gadiem. 6. 1970. gadu veikala bufetes daļā, kur tirgoja arī kulināriju. Zigzaga piramīdās - šokolādes tāfelītes. 7. Lāpstiņa beramu preču saņemšanai, 1950-1970. gadi. 8. Veikala “sētas durvis” jeb darbinieku ieeja. 9. Veikala uzraksts 80.-90. gadu mijai tipiskā šriftā