Bildēšanās - gadsimta notikums

Viļakas ielā 8
Starpkaru laikā Latgalē turība bija mazāka nekā pārējā Latvijā un privātā fotoaparāta nebija katrā ģimenē, tāpēc fotosalona pakalpojumus vērtēja īpaši augstu. Došanās fotografēties bija gada, ja ne gadsimta notikums.
Par objektu: Starpkaru laikā Latgalē turība bija mazāka nekā pārējā Latvijā un privātā fotoaparāta nebija katrā ģimenē, tāpēc fotosalona pakalpojumus vērtēja īpaši augstu. Došanās fotografēties bija gada, ja ne gadsimta notikums. Izvērstais teksts: Senākais zināmais profesionālais fotogrāfs Jānis Ūdris Baltinavā strādājis jau 19. gs. beigās un bijis Maskavā reģistrētās Krievu fotogrāfiskās biedrības biedrs. Iespējams, šis pats vīrs kā Kokorevas (tagad – Tilžas) skolotājs 1900. gadā ticis arestēts par darbību kādā pagrīdes organizācijā. Fotografēšana gan Ūdrim sagādāja mazāk nepatikšanu nekā skološana, ja nu vienīgi kādai dāma sadusmojās, ka bildē viņa nav rādīta tikpat skaista kā spogulī. Tomēr šis meistars strādāja vāji aprīkotā vietā un bildes ņēma vai nu brīvā dabā, fiksējot ģimeņu grupu portretus, vai “studijā” – telpā ar baļķu sienu, kurai kā fons ieklāts audekls un apgaismojums krita no augšas. 19. un 20. gadsimtu mijā Latvijas laukos elektrības lielākoties nebija, tāpēc daudzi fotogrāfi darbojās telpā ar stiklotu jumtu un sienu, lai izmantotu dabīgo apgaismojumu. Līdzīgā salonā netālajā Ludzā darbojās slavenā kinorežisora Herca Franka tēvs Vulfs Franks. 1920. gadu salonu fotogrāfijās Jānis Ūdris jau izmantoja zīmētu fonu. Koka namiņā Viļakas ielā Nr. 8 foto darbnīca pastāvēja 20. gs. 20.-30. gados, kad tur darbojās Moisejs Aizikovičs, kurš pamatā gan pelnīja kā celtnieks un krāsotājs. Viņš fotografēja lielākoties Baltinavas pagasta darbiniekus. Moisejs nāca no Aizikoviču ģimenes, viņa mātei Rivai tepat Viļakas ielā piederēja smērvielu un petrolejas veikals. 1941. gadā, tuvojoties vācu armijai un zinot, kāds liktenis Eiropā piemeklē ebrejus, Aizikoviči un vēl 3 Baltinavas ebreju saimes paspēja evakuēties uz Krieviju. Kamēr pārējā ģimene kara gadus pārlaida drošībā Vidusāzijā, Moiseju iesauca padomju armijā, un 1945. gada janvārī viņš krita frontē Polijā. No iznīcināšanas izdevās izglābties Moiseja sievai Rivai – vienīgajai no aktīvās baltinaviešu Kopmanu dzimtas. 20. gs. pirmajā pusē Baltinavā darbojās vēl daži fotogrāfi, bet kvalitatīvākie saglabājušies uzņēmumi gan izdarīti Tilžā vai Viļakā. Tos rotā reljefi iespiests uzņēmuma autora zīmogs, par kura izmantošanu fotogrāfam bija jāšķiras no bargas naudas. Jāņa Ūdra darbības sākumā daudzas fotogrāfijas pamatīgi retušēja, izskaistināja un pat pārveidoja tā, ka galu galā cilvēki izskatījās pēc lellēm, šādi attēli mājās karājās pie sienas un joprojām atrodami dažu Latgales dzimtu albumos. Tolaik fotoattēls bija tikpat liels, cik tā nesējs, tātad, lai iegūtu normāla izmēra fotogrāfiju, vajadzēja neērti lielu fotoaparātu. Fotofilmas izgudrošana 20. gs. 20. gados fotografēšanu padarīja vienkāršu un mobilu, sākās personīgo fotoaparātu laiks. Pirmā digitālā fotokamera parādījās tikai 1973. gadā. Par informāciju pateicamies fotogrāfam un foto vēsturniekam Igoram Pličam.

                (L.Lukstraupes teksts un izvēlētie fotoattēli)

Attēli: 2. Baltinavas fotogrāfs Moisejs Aizikovičs. 3. Brīvā dabā fotografēta baltinaviešu ģimene, 1931. gads. 4. 19. un 20. gs. mijas fotostudija ar stikla sienu un griestiem. 6. M. Aizikoviča dēla aizpildīta anketa par tēva likteni II pas. karā. 8. Retušēti Padomju Krievijā palikušo latgaliešu portreti tur iznākošā avīzē latgaliešu valodā “Taisneiba”. 1930. gadi