Atgriešanās vectēva mājās

Viļakas ielā 13
Mainoties varām un dzīves apstākļiem, reti kura Baltinavas ēka atguvusi savus vēsturiskos saimniekus vai viņu pēctečus. Vēja appūstā un iemītnieku apmīļotā māja Viļakas ielā 13 kā noslēpumu glabā sava cēlāja un pirmā saimnieka vārdu. Toties tagadējā saimniece te atgriezusies vectēva dzimtenē un mājā. Ģimenes īpašumā ēka ir jau gandrīz 70 gadus, līdz ar neatkarības atjaunošanu iegūtas arī īpašumtiesības uz piegulošo zemes gabalu.
Par objektu: 1950. gados tagadējās saimnieces vecaistēvs māju (tolaik ar numuru 22) nopirka par bargu naudu, darījumu noformējot Viļakas notariātā. Iepriekšējais īpašnieks – šiverīgais Nikolajs Ambarovs, kurš ar sievu dzīvoja sev piederošajā blakus mājā ar koka mežģīnēm, – tikai 3 gadus agrāk šo ēku bija pārdevis par 9500 rubļiem. Tā bija vērā ņemama, ilgi krāta summa. 20. gs. 30. gados būvētajā ēkā atradās veikals, kur blakus verandai redzamā loga vietā bija liels slieksnis. Varenās un biezās ieejas durvis aizslēdza, tām pārliekot metāla stieni un piekaramo atslēgu. Teritorija aiz mājas uz upītes pusi bijusi pilna ar kūtiņām un šķūnīšiem, klētiņām. Arī blakus esošā zeme bija blīvi apbūvēta. Rokot zemi, tagadējie saimnieki drīz vien uzdūrās uz dolomīta slāņa, tātad mājas tikušas uzbūvētas uz stabila pamata. Pēc tam jaunie īpašnieki šai vietā ierīkoja dīķi uz akmens pamatiem”. Šeit parādījās arī viens no pirmajiem koptajiem zālieniem tagad tik zaļajā Baltinavā. Mājas nepabeigtajā daļā jeb budonkā ziemā produktus glabāja lielos kubulos, nevis maisos, lai pasargātu no žurkām. Lielā vienkoča kubulā bija sarūpēts sāls krājums, jo vienmēr runāja, ka gaidāms karš. Jauno istabā glabājās stelles, bet veco saimnieku galā – vērpjamie ratiņi, kurus darbināja garajos ziemas vakaros. Elektrība parādījās tikai 20.-30. gados, turklāt ne visās mājās. Bez strāvas palikušie kā sendienās no sazāģētiem 90 cm gariem purva bērzu bluķiem plēsa skalus, sēja buntītēs un pažobelē žāvēja. Rudenī jau gatavus tos dedzināja – bērni uz maiņām gādāja, lai, kamēr viens statīvā iestiprinātais skals deg, plītī aizdedzinātu nākamo. Tā ziemā redzēja, ko dara. Grīdas vietā lielākoties tikai klons, dēļu grīdas parādījās 1930. gados. Uz krāsns mūriņa jeb mūrīša sildīja sānus un gulēja gados vecākie, pa dienu tur uzrausās un spēlējās bērni. Katrai mājai bija izteikti augsts slieksnis, lai ziemā nepūš un telpās neieputina sniegu.

           (L.Lukstraupes teksts un izvēlētie fotoattēli)

Attēli: 1. Mājas saimnieki 1970. gados. 2. Pie mājas 1960.-70. gados.