Kokamatniecības pērle

Viļakas ielā 13
Ja Rīgā ir Kalnciemiela, tad Baltinavā ir pašiem savs koka ēku muzejs Viļakas ielā. Ielas nosaukums gan maldina, – tā ved kā uz Viļaku, tā uz Tilžu, bet ielai jau nevar pavēlēt, tā iet, kur deguns rāda. Viļakas ielai ir gadījies izmest sānu zaru un tad aizšļūkt pavisam citā virzienā, kas nemaz nav ierasta lieta. Toties ierasta lieta ir šīs ielas māju fasādes – akurāts roku darbs un kokgriezumiem rotātas apmales. Šai, mājā ar numuru (kas to var atcerēties, ejiet noskaidrot paši) apmales viducī arī latvju Saules zīme.
Par objektu: Mājas kokgriezumi ir senatnīgi, atšķirīgi no Dienvidlatgalē sastopamajiem krievu tradīcijās darinātajām caku mežģīnēm bez etnogrāfiskajiem ģeometriskajiem rakstiem. Iespējams, tos darinājuši vecticībnieku amatnieki, kuri Baltinavas pusē pastāvīgi nedzīvoja, bet tika nolīgti būvdarbiem, kā tas bija, piemēram, Katoļu baznīcas celtniecībā. Grūti spriest, vai šis ir tipisks ciemata 20. gs. sākuma Baltinavas zaudēts, šādiem sīkumiem īpaši nepievēršot uzmanību, vai ēkas apšujot ar ķieģeļiem nolūkā tās ilgāk saglabāt lietošanai. Ēka lieliski saglabāta, ar vēsturiskām detaļām un auru. Tikai kaut kur pazudusi ārējā palodze, kuru mēdz saukt arī par ūdensdegunu, kas šajā gadījumā varēja būt vaskots, ieslīpi pielikts dēlītis. Starp citu, īsti saimnieki logu kārbu darināja no ozolkoka un, pārceļoties uz jaunu dzīvesvietu, kopā ar sīkrūšu logiem ņēma līdzi. Šie logi, par laimi, palikuši uz vietas, tos ieteicams aplūkot un rūtīs paspoguļoties. Pie mājas joprojām saglabājusies (vējtverī ielas pusē) sarūsējusi metāla plāksnīte – apdrošinātāju žetons, kādus Ulmaņlaikā piesprauda apdrošinātajām būvēm. Iekšpusē atrodas divviru durvis ar stikla ielaidumiem, kas vedina domāt par to, ka arī ēkas interjers bijis rūpīgi izstrādāts. Skaistās mājas vērtību atzinis pat arhitekts Pēteris Blūms, tā būtu pelnījusi valsts mēroga arhitektūras pieminekļa statusu. Pagalma pusē tuvāk Supeņkas tecējumam savulaik atradās saimniecības ēkas – kūtiņa, klēts un šķūņi. Vai katrā mājā turēja kādu sīklopu, vistas vai pīles. Zemes gabalu no kaimiņiem un ceļa satiksmes nošķīra žogs, kurš padomju laikā tika novākts kā lieka greznība. Sākotnējie 20. gs. otrajā desmitgadē celtās mājas īpašnieki nav zināmi, bet 30. gados tur dzīvoja kāds Nikolajs Ambarovs – izglītots un uzņēmīgs cilvēks, kurš rakstīt nepratējiem palīdzēja noformēt visādus lūgumrakstus. Pie viena, krāpnieks būdams, viņš uzrakstījis arī parādzīmes, kuras devis parakstīt lasīt neprotošajiem, un tie iedzīvojušies parādos. Jau padomju laikos Ambarovs atgriezies uz dzīvi Latvijā un aizrāvies ar dažādu sūdzību rakstīšanu, arī citu vārdā. Klienti nesaprata, kāpēc pie Ambarova jāgriežas tik bieži, bet šis, rakstot kādu iesniegumu, šo to svarīgu izlaidis, tātad dokuments bijis jāpārraksta, kas rakstītājam solīja jaunus ienākumus. Nikolajs Ambarovs bija kreisi noskaņots un visdrīzāk tikai izraidīts no vēl neatkarīgās Latvijas. Jau pēc PSRS okupācijas, kad uz Sibīriju izveda daudz baltinaviešu, vietējais rakstvedis Ločmelis un katoļu prāvests, literāts un Latgales latviešu kongresa dalībnieks Pēteris Apšenieks nonāca nometnē, kur Ambarovs bija jau priekšā apsarga amatā. Baisajos apstākļos Ambarovs palīdzēja izdzīvot novadniekam Ločmelim, bet prāvests Apšenieks gan gāja bojā. Pēc kara Nikolajs Ambarovs atgriezās Latvijā, un māja viņam piederēja līdz pat 1953. gadam. Pēc vīra nāves Marfa Ambarova te dzīvoja vēl ilgi un kalpoja vietējā pareizticīgo draudzē. Jaunie īpašnieki plāno ēku iekonservēt un panākt pelnīto statusu, lai to varētu atjaunot. Pagaidām tur glabāsies Baltinavā atrastās vēstures liecības. Pie mājas uzņemta arī dokumentālās filmas “Miers. Robeža. Tilts” epizode ar civilo drēbju dalīšanu sarkanarmiešiem pirms viņu nelegālas iesūtīšanas Latvijā.

         (L.Lukstraupes teksts un izvēlētie fotoattēli)

Attēli: 1. Šīfera jumts, protams, ir paglābis no lietus iedarbības, bet sabojājis brīnišķīgās ēkas koptēlu un tās iemītnieku veselību. Sākotnēji ēku klāja skaidu jumts. 2. Smalkie kokriezumi raksturīgi Ziemeļlatgalei - akurāti, simboliski, bez liekas greznības. 5.-7. Kadri no dok. filmas “Miers. Robeža. Tilts” uzņemšanas laukuma. 8. Ēka no pagalma puses. 9. - Katoļu prāvests, literāts un Latgales latviešu kongresa dalībnieks Pēteris Apšenieks.