Ko te meklē čiuļi?

Kārsavas ielā 8
Čyuļi nav vis lamuvārds, bet gan apzīmējums luterticīgajiem sābriem vidzemniekiem, kuri latgaliešus savukārt mēdza saukt par polīšiem vai čangaļiem. Baltinavas pusē joprojām dzīvo Kamzoļi, Apari un citas luterāņu dzimtas, viņu draudzes nams gan sen vairs nedarbojas.
Par objektu: Tradicionāli katoļticīgajā Baltinavā luterāņi ieceļoja galvenokārt 19. gs. beigās, kad vietējais muižnieks, gribēdams apgūt jaunas zemes platības, no Odzienas šurp aicināja bezzemniekus līst līdumus un veidot jaunas saimniecības. Viņiem solīja dot zemi un uz 10 gadiem atbrīvot no muižas nodevām un klaušām. Zemi ierādīja Vectilžas pusē, Orlavas (Ērgļu) purvam piegulošā meža masīvā, kur izveidojās 26 saimniecības. Šos baltiešu ieceļotājus vietējie sauca par farmeriem jeb Mežgales čiuļiem un viņu saimniecības – par farmām. Vispirms uzcēla skuju būdas, pēc tam sāka līst līdumus. Darbarīkos – tikai zāģis, cirvis, lāpsta. Otrpus Orlavas purvam jeb, kā saka šeit, puram, tapa vēl 6 luterāņu saimniecības, līdz kurām varēja nokļūt pa purvā izliktu apaļkoku sprunguļu ceļu. 1897. gada tautas skaitīšanā noskaidrojās, ka 43% ieceļotāju nākuši no Cēsu un Valkas apriņķiem. Pamazām izveidojās un joprojām darbojas arī Čudarīnes un Garosilu luterāņu jeb čiuļu kapi. Pēc 1905. gada revolūcijas Baltinavas muižas īpašnieks, izmantojot beztuesīgi noslēgtos līgumus, baltiešus padzina no viņu iekoptajām zemēm kā šaubīgākus un pašapzinīgākus par vietējiem zemniekiem. Tomēr dziļāk mežā dzīvojošie palika savās saimniecībās un 1919. gadā jau partizānu statusā šo zemes pleķīti nosargāja no lieliniekiem, kas pa sprunguļu ceļu tur nemaz neienāca. Baltinavas luterāņu draudze apmēram 362 draudzes locekļu skaitā darbojās līdz pat II pasaules kara beigām, koka ēkā kalpoja mācītāji Gustavs Kņess-Kņezinskis un Lapiņš, pateicoties miertiesneša Arvīda Rozenberga pūlēm, tika savākti 3500 latu ērģeļu iegādei lūgšanu namā, arī Kārlis Ulmanis šim mērķim ziedoja 2500 latu. Luterāņiem jāpateicas par kora dziedāšanas un teātra spēles tradīcijas ieviešanu Baltinavā, kaut iesākumā vietējie šādas izdarības uzņēma diezgan šaubīgi. Luterāņu baznīcai piederēja arī 12 ha zemes. Vēlāk draudze palika bez mācītāja un dievkalpojumi notika ārkārtīgi reti. Jau 1930. gadu beigās centrālās ciemata ielas, arī Kārsavas iela, uz kuras atrodas luterāņu draudzes nams, bija apgaismota ar elektrību, tiesa, ar pārtraukumiem, jo bijušās muižas dzirnavu saražotā strāva bija pieejama brīžos, kad nebija citu darbu. Pēc kara ēka pašā Baltinavas centrā tika izmantota dažādiem mērķiem, bet pēc neatkarības atgūšanas tajā darbojās rūpniecības preču tirgotava, ko pazina kā Elzas veikalu. Par baltiem apšūtās ēkas pagātni atgādina vien stabi ieejas priekšā. Tagad šī nojume ideāli piemērota kādai dziesmai ģitāras pavadījumā vai kā patvērums lietus laikā, izmēģiniet! Latgaļi pārējos latviešus dēvē arī par baltiešiem (kā Baltijas guberņas iedzīvotājus Krievijas impērijas laikos) vai pārnovadniekiem, tomēr apzīmējums čiuls izrādījies visnoturīgākais. Tas cēlies no vārda “kiuļs”, kas nozīmē nopļautu labības kūli, vai no “kūlis” ar nozīmi sīka dzīvnieka gūža, garāka stiba, pret ko atspiesties, vai arī vīriešu bikšu priekša. Citiem labāk tīk domāt, ka patiesībā vārds nozīmē lēnīgu, bailīgu cilvēku un tā izcelsmi meklē poļu vārdā “ciul”, ko attiecina uz nepieklājīgu, nesimpātisku cilvēku. Tas, vai šo vārdu izmantot kā apsaukāšanos, lai paliek katra paša ziņā.

                (L.Lukstraupes teksts un izvēlētie fotoattēli)

Fotoattēli: 1. Baltinavas luterāņu baznīca 1930. gados. 2. Plašie sīkrūšu logi gādāja par lūgšanu telpu gaišumu, bet ārpusē ēku svētkos rotāja ziedu vai skuju vijas. 3. Luterāņu baznīcas altārglezna. 4. Mācītājs Gustavs Kņess-Kņezinskis. 5. Luterāņu baznīcas draudzes koris J. Pauliņa vadībā 1933. g. 12. februārī. 6. 20. gs. 70.-80. gados veiktais apšuvums iznīcinājis ēkas proporcijas un skaistumu. 7. Augšstāva logi aizsisti ar dēļiem vai papi. 8. Dažas saglabājušās detaļas vēl liecina par luterāņu baznīcas sākotnējo veidolu.