Gaļina Gruziņa ir beigusi Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu. No 2001.gada ir laikraksta "Vaduguns" ārštata karikatūriste, ir bijušas vairākas karikatūru izstādes. Ar Gaļinas Gruziņas ilustrācijām un karikatūrām iznākušas vairākas grāmatas: "Balvi vēstures ainās" (ilustrācijas no šīs grāmatas iekļautas enciklopēdijā "Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca"), "Ķiņķēziņi", ilustrācijas Danskovītes lugu izlasei "Ontans i Anne", "Kas bez iuzu, tys bez bādys!" u.c. 2010.gadā Gaļina ieguvusi 3.vietu karikatūru konkursā "Eiropas Parlamenta smieklu vitamīni". No 2011.gada maija strādā Balvu novada muzejā par administratori.

Stāstot par savu tautastērpu Gaļina saka, ka "viss sākās ar vecmāmiņas lakatiem (pieļauju, ka kāds no tiem varētu būt iegādāts pirmskara laikā), tad - teātris, lietoti linu krekli un muzejs...".  2012.gadā Gaļina iesaistījās Balvu Tautas teātra režisores Vairas Resnes veidotajā izrādē dalībniekiem ar redzes traucējumiem. Tolaik projektā viņi iestudēja J.Jaunsudrabiņa "Baltās grāmatas" stāstus. Izrādē viņiem visiem bija linu krekli. Arī Gaļina no lietotajiem apģērbiem bija sev nokomplektējusi kreklu, brunčus un lakatiņu un aizlienējusi priekšautu. Viņa saprata, ka tādā apģērbā jūtas ļoti labi, un sāka to vilkt arī darbā muzejā, kur strādāja par administratori. Vēsākā laikā uz pleciem uzsedza kādu no vecmāmiņas lakatiem. Kādā pasākumā "Satiec savu meistaru" Gaļina tika izmantota kā modele, lai nofotografētu priekšautu, jo, protams, ka pie etnostila apģērba priekšauts izskatījās daudz labāk kā pie mūsdienu kleitas vai biksēm. Tā pamazām Gaļinai radās doma, ka viņai "vajag kaut ko skaistu, jaunu, nevis no lietotiem apģērbiem", tomēr viņa negribēja "pareizu" tautastērpu, bet gan savu.
Šobrīd Gaļinai ir divi stilizēti tērpi, kas nav tautastērpi, bet gan radoša pieeja, par pamatu izmantojot tautastērpu.
Viens no tērpiem tapis, par pamatu ņemot 19.gs. sākuma etnogrāfiskos tērpus. Tā kā Gaļinai ir slāvu senči, skatījās slāvu, baltkrievu etnogrāfiskos rakstus un tērpus kopumā. Gaļina gribēja rakstā izmantot saulīti un svastiku, kas ir viens no vecākajiem un izplatītākajiem simboliem visā pasaulē. Sarkanās krāsas raksts kreklos tiek izmantots gan baltiem, gan slāviem. Arī brunčos sarkanā krāsa ir viena no biežāk lietotajām, tāpēc tapa sarkani rūtoti brunči. Tērpa komplektā ietilpst: krekls (šuvēja Iveta Moroza, Alūksne), brunči (šuvēja Iveta Pugeja, Balvi), ņieburs (pirkts gatavs veikalā), galvasauts (šuvēja I.Pugeja), balts lakatiņš (Gaļina pati uzšuvusi sarkanas svītriņas), lakati - gan galvas lakatiņi, gan plecu lakats (mantoti no vecmāmiņas), vilnas lakats (audēja Marta Gailuma, Rugāji), josta (audēja Renāte Pilipa, Alūksne), priekšauts (mežģīnes tamborētas - Rita Lipāne, Balvi), kokvilnas zeķes (Rita Lipāne), sienamas krekla aproces, pārpieris, pogājamas krekla aproces (visu izšuvumus veikusi pati Gaļina), melnas kurpes un dzintara krelles. Aprocēm un priekšautam kādā pasākumā uzmanību pievērsa pat kolēģi no Nacionālā kultūras centra. Šis stilizētais 19.gadsimta tērps, par prieku Balvu novada muzeja apmeklētājiem, tiek uzģērbts gana bieži.
Par otro tērpu Gaļina saka: “ Fantāzija starp arheoloģisko un etnogrāfisko tērpu.". Viņa vēlreiz uzsver, ka tie nav tautastērpi! "Tā ir mana improvizācija, ideja un komplektācija."

Fotogrāfijas uzņemtas Balvu pilsētas Lāča dārzā, autore Ruta Cibule