Māra Āze dzimusi bijušā Balvu rajona Žīguru pagastā ģimenē, kura jau no bērnības iemācīja redzēt dziļāk, saprast, ka pasaule ir tik plaša, cik ļauj viņai atvērties, nebaidīties sapņot un uzticēties sev.
Šobrīd Māra dzīvo Rēzeknē un strādā mērniecībā. Jau no bērnības viņai patīk pārgājieni un aktīva atpūta, tāpēc organizē tos arī pati un piedalās citu organizētajos pārgājienos. Arī pēc Rēzeknes augstskolas pabeigšanas Māra nepārstāj mācīties – pilnveido savas prasmes dažādās meistarklasēs, papildina savas zināšanas dažādos kursos, kuri attīstīto tehnoloģiju laikā beidzot ir pieejami arī attālināti.

Māra stāsta, ka pirmās saktiņas un prievītes mamma nopirka 90. gados. Tās viņa sargāja kā dārgumus un sapņoja par savu tautastērpu. Mammas draugi bija tie, kuri arī iedvesmoja un lika apzināties, ka mēs varam visu, ja rīkojamies un darām!
Vislatviešu 3x3 saieta laikā Viļakā, 13 gadu vecumā Māra izkala savu pirmo zaļvara gredzenu. Tad arī viņa apzinājās, ka tieksies satikt tos cilvēkus, kuriem dzīves mērķis ir kultūras mantojuma saglabāšana un godā celšana. Viņa gribēja būt piederīga tiem ļaudīm.
Lai arī Māras saknes meklējamas ne tikai Latvijā, par savu pirmo tautastērpu viņa  izvēlējās dzimtā novada Ziemeļlatgales Abrenes sievas tērpu. Tautastērpa veidošana ilga vairāku gadu garumā, līdz 2012. gadā tas tika pilnībā nokomplektēts. Abrenes tērpa vainadziņš gan tapa vēlāk - tikai 2016. gadā projekta „Mans tautastērps” ietvaros.
Tas ir tikai likumsakarīgi, ka stāstam bija jābūt turpinājumam. Pateicoties rotkaļa Daumanta Kalniņa harizmai un neparastajai spējai iegriezt notikumus, kā arī pēc viņa leģendārā izteikuma: “Māra, tevi vajag apkalt!”, 2015. gadā Māra ķērās pie sava otrā – arheoloģiskā tautastērpa izgatavošanas, lai Latvijas simtgadi sagaidītu jaunajā tautastērpā.
Kad Māra sev veidoja goda tērpus, viņas mērķis nebija rekonstruēt kādas citas meitas nēsātu tērpu, bet, ievērojot tautastērpu gatavošanas pamatprincipus, izvēlējās atbilstošus audumus, tērpa detaļas, rakstus un krāsas, kas viņu uzrunāja. Arheoloģiskajā tērpā apvienojusi pat divu pārnovadu tērpus – Šķilbēnu un Aizkalnes. Māra vienmēr atcerēsies skaistās tikšanās reizes Seno rotu kalvē Cēsīs, kur cītīgi mācījās kalt, un Daumanta ieteikumu: "Nebaidies veidot savu tērpu tādu, lai tev tas būtu ne tikai skaists, bet arī praktisks, lai tu nebūtu kā no „kāda konkrēta kapa izkāpusi”".
Māra pati šuva un izšuva abus kreklus, vainadziņus, šuva zābaciņus un darināja pastalas, izkala gredzenus, aproces. Tērpu radīšanā piedalījās audējas Marija Tjuša, Inese Valaine, „Limbažu tīne”, Ludzas amatnieku centrs. Māra atzīst, ka tik daudz ļaužu piedalījies tērpu radīšanā, ka visus ne nosaukt, ne atcerēties, tāpēc lielais „Paldies” katram amatniekam un draugam, kas šo gadu laikā ir piedalījies vai palīdzējis tapt viņas tērpiem!
Lai Māras latvietība nepaliktu par suvenīru plauktā, viņas tērpi ir dzīvi. To atsevišķas detaļas nēsā arī ikdienā un svētku dienās, tie neput skapī un negaida kādu īpašu notikšanu. Pirmās kurpes jau ir nodancotas danču vakaros. "Radošā un aizraujošā tērpu komplektēšanas procesa iedvesmota, esmu sākusi veidot stilizētas kaklarotas, kas lieliski iederas kopā ar etnostila apģērbiem. Ar draudzenēm veidojam radošos miniretrītus, kuros “jogojam”, dziedam, radām savas rotas un tērpus, pilnveidojam ne tikai mārisko ķermeni, bet arī Dieva dvēseli".
Pateicībā mammai (Annai Āzei) par viņas devumu, Māra ar māsu arī viņai ir daudz maz pietiekoši nokomplektējušas etnogrāfisko un arheoloģisko tērpu.

Fotogrāfijas uzņemtas Kupravas liepu audzē un Kultūrvēsturiskajā lauku sētā "Vēršukalns", autore Ruta Cibule