Evita Zaremba - Krīgere strādā par vācu valodas skolotāju Viļakas Valsts ģimnāzijā. Kopš 2012.gada dzied un spēlē cītaru folkloras kopā un kapelā "Atzele". Evitai ir plašs interešu loks (folklora, etnogrāfija, rokdarbi, vēsture utt.), viņa vāc  dzīvesstāstus, fotogrāfijas, vietējo folkloru, kultūrvēsturiskus nostāstus, ir aizrautīga kolekcionāre, auž celu jostas un izšuj skaistas gleznas krustdūrienā.

Pirmā interese par tautastērpu Evitai radās aptuveni 2012.-2013. gadā, kad sāka dziedāt folkloras kopā "Atzele". Tā kā viņa sevi mēdz dēvēt par  "grāmatu tārpu", tad sāka vākt visu pieejamo literatūru par latviešu tautastērpiem, kas nu jau aizņem krietnu plauktu.
Evita uzsver, ka viņas tautastērps nav kāda cita, muzejā atrodama vai grāmatās noskatīta, tērpa kopija. Viņas tērps ir pašas veidots, komplektēts, bet kopumā atbilstošs Ziemeļlatgales tradīcijai. Pašā sākumā bija ateljē sašūts vienkāršs linu krekls, ko mamma bija pasūtījusi sev, bet viņai beigās izrādījās par lielu. Tad abas ar mammu nopirka kurpes. Tās pasūtīja darbnīcā "Kristāla kurpīte" Rēzeknē. Kurpes ir ļoti kvalitatīvas, un Evita tās var vilkt uz visiem pasākumiem. 2014.gadā, folkloras kopas "Atzele" ekskursijas laikā, Ludzas amatnieku centrā mamma Evitai nopirka un uzdāvināja baltu villaini (jāpiebilst, ka Evitas mamma Anita Zaremba arī darbojas folkloras kopā). Villaine ir balta, bet Evita neatmet domu, ka tuvākajā laikā noteikti to izšūs.
2017. gada pavasarī Evita nolēma, ka ir nepieciešami savi brunči. Pēc grāmatas pati noauda  celaini apakšmalai. Vecmammas skapī atradās knipelēta mežģīne un pagājušā gadsimta vidū mājās austs linu trinīša audums - tieši tāds, kāds nepieciešams Ziemeļlatgales vasaras brunčiem. Tos pēc zīmējumiem sašuva šuvēja, kas nav specializējusies tautastērpu šūšanā. Evitas brunčiem trūkst vienīgi ieaustās sarkanās joslas, bet viņa arī lasījusi, ka ne visiem muzejos saglabātajiem brunčiem tāda esot bijusi.
2013.gadā Upītē Evitai ar mammu Ligita Spridzāne ierādīja celaiņu aušanas pamatus. Kopš tā laika viņas ir noaudušas 46 jostas, puse no kurām palikusi pašu lietošanai. Savukārt  2019.gada rudenī Briežuciemā viņas iemācījās aust lakatus rāmī. Tagad katrai no viņām ir savs, košs lakats, ko vienmēr, ja nav lieli godi, var uzsegt uz pleciem.
Visbeidzot savu tērpu Evita papildināja ar baltu kokvilnas īso galvasautu ar mežģīnēm galos. Uzsienot galvasautu, ir sajūta, ka stāja kļūst staltāka, auta smagums liek pacelt zodu un iztaisnot plecus. Pēc fotogrāfijām grāmatā viņa savēra krāsaina stikla krellītes un Rīgā nopirka saktiņu.
Evita uzsver, ka "mans tērps nav atdarinājums. Bet tieši tas ir labākais - otra tāda tērpa nav un nebūs. Un mani neviens nekad nevarēs pārliecināt, ka senatnē visas meitas gatavoja tērpus pēc viena parauga. Jā, protams, tradīcijas pastāvēja, bet tas, ka katra meita ielika savā tērpā kaut ko savu un tādu, kā nebūs citām, arī ir tikai pašsaprotami. Kurai gan meitai gribas līdzināties citām?! Domājat - senatnē bija citādi?"

Fotogrāfijas uzņemtas pie Viļakas ezera, autore Ruta Cibule