))
Dzimis 1897.gada 27.jūnijā Ukrainā, Volinskas apgabala Koveļas rajonā. Kad Ivanam bija 11 gadi, ģimene pārcēlās uz Tālajiem Austrumiem. Vispirms viņš pabeidza medicīnas skolu un sāka strādāt par feldšeru ātrajā palīdzībā. Vēlāk - 1939.gadā pabeidza Habarovskas medicīnas augstskolu un kļuva par ārstu. Līdz Otrajam pasaules karam viņš strādāja par ātrās palīdzības ārstu un tirdzniecības flotē par kuģa ārstu. Kara laikā Ivans tika iesaukts armijā un strādāja kā ķirurgs lauku hospitālī, sniedzot pirmo palīdzību ievainotajiem. Tā viņš nonāca frontē no Maskavas līdz Berlīnei. No Vācijas atgriezās tikai 1946.gadā, kad bija izārstēti visi ievainotie.1947.gadā Ivanu Veremčuku atsūtīja strādāt uz Viļaku (otra iespēja bija braukt uz Koreju, kur ļoti slimoja ar holeru). Viļakā viņš sāka strādāt par ķirurgu, bet no 1948.gada - bija arī Viļakas slimnīcas galvenais ārsts, jo Marija Vasiļjeva aizgāja dekrēta atvaļinājumā. Kara laikā, operējot un strādājot bieži ar novokaīnu, ārsts pats saslima ar alerģiju. Tāpēc nācās pārkvalificēties par dermatovenerologu, ko apguva Ļeņingradas ārstu kvalifikācijas celšanas institūtā. Tā kā pieredze bija liela, dakteris varēja sniegt konsultācijas acu un ausu
))
slimību gadījumos. No 1967.gada līdz 1971.gadam bija galvenā ārsta vietnieks. Pensijā aizgāja 82 gadu vecumā 1979.gadāPēc kara Viļakas slimnīcā bija sava saimniecība ar lopiem un zirgu un savu dārzu. I.Veremčuks 40.gadu beigās par savu naudu slimnīcā ievilka ūdensvadu. Pats dakteris dārzā iestādīja un kopa dažādu šķirņu zemenes, lai slimajiem bērniem būtu svaigi augļi. Par godu vecākās meitas piedzimšanai tēvs dārzā iestādīja čerešņu, un turpmākos gados ogas baudīja gan meita, gan pacienti. I.Veremčukam ļoti patika kastaņi, tāpēc poliklīnikas un slimnīcas apkārtnē, viņš iestādīja šos kokus, kas zaļo arī šodien.
))
Vēl pēc daudziem gadiem meitai Tamārai daži tēva pacienti stāstīja, ka dakteris Veremčuks savas dežūras laikā piegājis pie katra pacienta, lai parunātu par dzīvi un veselību, tādejādi dodot papildus optimisma devu. Kad I.Veremčuks savu 75 gadu jubileju gribēja svinēt tikai ģimenes lokā, pilsētas valde pierunāja to svinēt kultūras namā, lai cilvēki varētu viņam pateikties. Zāle bija ļaužu pilna, kuri vārdos un ar ziediem izteica pateicību. Mājās pārveda pilnu ātrās palīdzības mašīnu ar ziediem. Kad Viļakā bija internātskola, Veremčuks te strādāja par ārstu. Periodiski gāja arī uz skolu pārbaudīt bērnus.50.gados Latgalē, arī Viļakas pusē daudzi slimoja ar galvas ādas sēnīšu slimību. Tad viņi abi ar medmāsu Aleksandru Aleksejevu ar mikroskopu apstaigāja ciema atseviškās mājas un visiem slimajiem nozīmēja atbilstošu ārstniecību. Tā slimība ātri tika pieveikta. Par to Ivans Veremčuks 1966.gada 2.decembrī tika apbalvots ar Goda zīmes ordeni.
Ivans Veremčuks bija Viļakas pilsētas goda pilsonis
1947.gadā Ivans Veremčuks apprecējās ar medmāsu Tamāru Morozovu, kura pēc kara arī bija nozīmēta darbā uz Viļaku. Viņa te sāka kā ķirurģiskā māsa, bet vēlāk līdz pat 1991.gadam bija slimnīcas vecākā māsa. Ģimenē izaudzinātas divas meitas - Tamāra strādā Viļakas valsts ģimnāzijā, bet Tatjana ir stomatoloģe Jēkabpilī. Vectēva pēdās iet arī mazbērni un mazmazbērni. Vecākais mazdēls Vjačeslavs ir rentgenologs radiologs Rīgā. Tatjanas dēls Sergejs arī ir ārsts Rīgā (rentgenologs radiologs), bet meita Anastasija - stomatoloģe Rīgā un mazmazdēls Dmitrijs - stomatologs Rīgā.
Ivans Veremčuks miris 1991.gada 25.augustā, apglabāts līdzās ar sievu Viļakas pareizticīgo kapsētā
))
))
))
))
))
Avotu saraksts Novadpētniecības datu bāzē
Foto no Tamāras Mihačovas personīgā arhīva: Ivans Veremčuks; beidzot medicīnas institūtu (1939); ar Viļakas slimnīcas kolektīvu 60.gados (vidū sēž); sieva Tamāra; meitas ar ģimenēm; ar ģimeni svinot 85 gadu jubileju (1982); darbā