Mediķis
Dzimis 1940.gada 22.martā Vīksnas ciema "Augstabirzī" daudzbērnu ģimenē. Tēvs Pāvels un māte Ksenija bija vienkārši laukstrādnieki, aitkopji. Ģimenē auga trīs meitas - Antoņina, Valentīna un Ņina un divi dēli - Ivans un jaunākais Viktors. Vecākais dēls Aleksejs atgriezās no 2.pasaules kara kontuzēts un neilgi pēc kara beigām nomira ar infarktu.
Viktors četrus gadus mācījās turpat Vīksnas pamatskolā, pēc tam skolas gaitas turpināja Balvu 2.vidusskolā (tagadējā Balvu sporta skolas ēkā). Gadu pēc vidusskolas beigšanas strādāja kolhozā, lika drenas tīrumos. Taču jau skolas gados Viktors zināja, ka mācīsies par mediķi, lai varētu palīdzēt mātei Ksenijai, kura daudz slimoja. Viņš dodas uz Novgorodas apgabala Borovičiem, kur dienēja vecākais brālis un iestājās feldšeru skolā. 1960.gadā to beidz un iegūst feldšera - akušiera profesiju. Pirmā darbavieta Viktoram bija Hvojņinskas slimnīcas Bikovas ciemata medpunkts. Ieraksts darba grāmatiņā ir "medpunkta vadītājs", bet būtībā bija lauku feldšeris, kurš sniedza pirmo neatliekamo palīdzību. Vēlāk atmiņās viņš stāstīja, ka ne reizi vien nācies pieņemt dzemdības pa ceļam uz slimnīcu ātrās palīdzības mašīnā. Viktors pilnībā izbaudīja, ko nozīmē būt vienīgajam medicīniskās palīdzības sniedzējam vairāku kilometru apkārtnē Krievijas bezceļos un apkārtnē, kur tuvākais ciems ir kilometriem tālu. No 1962.gada līdz 1963.gadam V.Andrijevičs strādā Novgorodas apgabala Pestovas centrālajā slimnīcā par feldšeri. Bet 1963.gadā viņš atgriežas dzimtajā pusē un sāka strādāt Balvu rajona Daugasnes medpunktā par feldšeri - akušieri. Pēc gada - 1964.gadā uzsāka darbu Balvu rajona centrālās slimnīcas "Ātrajā palīdzībā".
 1967.gadā Viktors Andrejevičs iestājas Rīgas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultātē. Paralēli mācībām strādāja dažādos darbos, lai nopelnītu iztikai un pārvestu mājās kādu ciemakukuli meitiņai. Vecākā meita Vita atceras tēta atvesto pirmo lelli - čigānieti, kura tiem laikiem bija milzīgs retums. Viņš Rīgā strādāja gan par sargu, gan celtniecības darbu veicēju, gan dažādus gadījuma darbus. Ilgstošākā darba vieta bija Krievu Drāmas teātris, kur, kā viņš jokoja, bija atbildīgs amats - nest gaismu tautai, t.i., mazgāt logus.
1973.gadā V.Andrejevičs institūtu beidz un iegūst ārsta - ftiziatra profesiju. Pēc medicīnas institūta beigšanas sākumā strādā Balvu tuberkulozes slimnīcā par nodaļas vadītāju. Kopš 1974.gada līdz pat darba gaitu beigšanai 1996.gadā V.Andrejevičs bija Balvu tuberkulozes slimnīcas ar prettuberkulozes dispansera kabinetu galvenais ārsts. Viņš nepārtraukti papildināja savu kvalifikāciju gan Latvijā, gan Ļeņingradā un Maskavā.
Savulaik V.Andrejevičs bija apkopojis ziņas par Balvu tuberkulozes slimnīcu: "1949.gadā Abrenes apriņķī ieradās pirmais ftiziatrs (tuberkulozes ārsts) - daktere Mirdza Sproģe (dzim.Krūma). Balvu ambulancē toreiz bez viņas strādāja vēl četri dakteri - Aišpurs, Berkovs, Cunskis un Luns. Rentgena Balvos vēl nebija, bet Viļakā to vadīja Krēgere. Kad 1954.gadā izveidojās centrālā slimnīca, tajā bija kabinets tuberkulozes slimniekiem, bet stacionārs ar 25 gultām bija Viļakā. 1959.gada 15.oktobrī bija mūsu dzimšanas diena - tika izveidots tuberkulozes kabinets un tuberkulozes slimnīca, kurā bija 50 vietas. Kā pirmie medicīnas darbinieki, kuri te sāka strādāt un nostrādāja te daudzus gadus, jāmin daktere Sproģe, vecākā māsa Guna Liepiņa un sanitāre Ilze Zača. Vēl jāpiemin stacionāra sanitāres Skaidrīte Veikšāne un Anna Kravale, ambulances medmāsas Ārija Andrijeviča, Albertīne Berne, Elvīra Oža un Lucija Krišjāne, sanitāres Zenona Makare un Alise Zelča".
Arī viņa sieva Ārija bija medicīnas darbiniece. Kad viņi iepazinās, strādāja slimnīcas statistikas daļā, bet Viktora ietekmē 1964.gadā beidza māsu kursus. Vispirms Ārija Andrejeviča strādāja Bērnu nodaļā par māsiņu, bet, kad izveidojās dispansers, sāka strādāt te, un strādāja līdz pat tā likvidēšanai.
Viktors Andrejevičs bija medicīnas darbinieku arodbiedrības Balvu rajona komitejas priekšsēdētājs, Balvu pilsētas Tautas deputātu padomes deputāts, viens no pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja vietniekiem, kurš V.Kamiševa atvaļinājuma laikā veica Izpildkomitejas priekšsēdētāja pienākumus.
V.Andrejevičs paralēli savam tiešajam darbam aktīvi iesaistījās pilsētas dzīves norisēs. 1981.gadā apbalvots ar Balvu Centrālās slimnīcas Goda rakstu, 1983.gadā - ar Balvu izpildkomitejas Goda rakstu, 1986.gadā - piešķirta Latvijas PSR krūšu nozīmīte "Veselības aizsardzības darbinieku Teicamnieks", 1988.gadā - apbalvots ar medaļu "Darba veterāns", bet 1990.gadā - Balvu rajona padomes Goda rakstu.
Visu dzīvi Viktors mīlēja ceļot - gan ar ģimeni, gan ar draugiem, gan ar darba kolēģiem. Organizējis braucienus uz Karēliju, Novgorodu, Ļeņingradu, tepat uz kaimiņu republikām. Brīvajā laikā patika makšķerēt un spiningot, medīt un lasīt sēnes.
Viktora Andrejeviča dzīve pārtrūka 1998.gada 20.februārī. Apglabāts Balvu Rozu kapos.

Avotu saraksts Novadpētniecības datu bāzē

Foto no V.Romanovskas foto arhīva: Viktors Andrijevičs; dienestā; Ārijai beidzot māsu skolu (1964); māsu skolas atestācijas komisijā; ar ģimeni Borovičos (1976); ar jauno sievu; ar dakteri Parisu 80.gadu vidū; kursos Maskavā (1989); ar dispansera kolektīvu izbraukumā; dispansera kolektīvs M.Sproģei beidzot darba gaitas (abi Andrijeviči pirmajā rindā no labās puses); ar ģimeni (pirmajā rindā no kreisās puse- meita Irēna ar brāļa dēlu Sergeju un meita Vita ar znotu Modri; otrajā rindā - sieva Ārija, brāļa dēla sieva Kristīne, māsas Valentīna, Antoņina un Ņina; aizmugurē stāv - vecākais brālis Ivans un māsas dēls Oļegs)